Marģeris Zariņš

Viena no savdabīgākajām personībām latviešu kultūrā, jo ir vienlīdz spilgts gan kā komponists eksperimentētājs, gan kā origināls rakstnieks. Literāro dailradi sāk mūža otrajā pusē ar muzikālām novelēm.  Dzimis Jaunpiebalgā, beidzis Jelgavas skolotāju institūtu (1928), trīsdesmitajos gados mācījies Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē, bet studijas nav pabeidzis slimības dēļ. Aktīvs pēckara mūzikas dzīves organizētājs - bijis Komponistu savienības priekšsēdētājs, Rakstnieku savienības biedrs. Desmit gadus strādājis par mūzikas daļas vadītāju Dailes teātrī (1940-1950). Tetātra žanra specifika zināmā mērā nosaka ari Marģera Zariņa mūzikas spilgto daudzveidīgumu, pārvērtības, stilistiskos meklējumus.  Par savu autoritāti kompozicijā uzskatījis Igoru Stravinski. Zarina darbos izpaužas gan romantiski impresionistiska krāsainība, gan dažādu eksotisku tautu folklora, gan latviešu ziņģes, gan baroka un džeza stilizācija. 

  Marģeris Zariņš bija viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām. M. Zariņam bija raksturīga spēja aizraut ar optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Piemēram,  Jēkaba Janševska   romānu "Dzimtene" Marģeris Zariņš pārveidoja par komisko operu "Zaļās dzirnavas", baletoperā "Svētā Maurīcija brīnumdarbi" viņš sintezēja operas un baleta žanru izteiksmes līdzekļus. Sešdesmito gadu beigās komponists aktīvi pievērsās literārai darbībai – radīja virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā.