Marģeris Zariņš

Es par latviešu komponistiem sāku macīties jau vairāk kā gadu atpakaļ, bet par Zariņu uzzināju nesen. Salīdzinot ar citiem latviešu komponistiem viņa mūzika daudz atšķirās. Viņa nebija tik tautiska vai klasiska. Tā man nedaudz atgādināja estrādes mūziku, savukārt Marģeris Zariņš nav attiecies no klasiskiem instrumentiem( vijole, čells...), viņš tikai pievienoja jaunus un nepierastos priekš tādas mūzikas instrumentus( elektrisko ģitāru...). Man ļoti patīk Zariņa mūzika, tāpēc es nolēmu izvēlēties viņu. 

Viena no savdabīgākajām personībām latviešu kultūrā, jo ir vienlīdz spilgts gan kā komponists eksperimentētājs, gan kā origināls rakstnieks. Literāro dailradi sāk mūža otrajā pusē ar muzikālām novelēm.  Dzimis Jaunpiebalgā, beidzis Jelgavas skolotāju institūtu (1928), trīsdesmitajos gados mācījies Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē, bet studijas nav pabeidzis slimības dēļ. Aktīvs pēckara mūzikas dzīves organizētājs - bijis Komponistu savienības priekšsēdētājs, Rakstnieku savienības biedrs. Desmit gadus strādājis par mūzikas daļas vadītāju Dailes teātrī (1940-1950). Tetātra žanra specifika zināmā mērā nosaka ari Marģera Zariņa mūzikas spilgto daudzveidīgumu, pārvērtības, stilistiskos meklējumus.  Par savu autoritāti kompozicijā uzskatījis Igoru Stravinski. Zarina darbos izpaužas gan romantiski impresionistiska krāsainība, gan dažādu eksotisku tautu folklora, gan latviešu ziņģes, gan baroka un džeza stilizācija.